Noderīgi zināt
Atbildes uz jautājumiem, ko klienti uzdod visbiežāk — kāpēc ūdenstilpe aizaug, kad to tīrīt un kā noturēt rezultātu.
Aizaugšanu izraisa barības vielu uzkrāšanās ūdenī — tas ir dabisks process, kas ātrāk norit seklās ūdenstilpēs ar lēnu ūdens apmaiņu. Sākumā pastiprināti aug ūdenszāles un aļģes, pēc tam gultnē krājas dūņas, ūdens kļūst duļķains un maina krāsu un smaržu.
Ūdenszāles noklāj ūdens virsmu, un gaisma vairs nesasniedz dziļākos slāņus: augšējais slānis pārkarst un sāk ziedēt, bet apakšējais paliek bez skābekļa. Ja procesu neaptur, dīķis vai ezers pakāpeniski pārpurvojas — cieš zivis, un peldēties tajā vairs nevar.
Tīrīšanu ieteicams sākt, kad ūdenszāles aizņem 15–20 % no ūdenstilpes platības. Darbus parasti veicam no jūnija sākuma līdz vēlam rudenim; atkarībā no laikapstākļiem — arī agrā pavasarī, tiklīdz ūdenstilpe ir brīva no ledus un darbi netraucē putnu ligzdošanu un zivju nārstu.
Nopļauto augu masu vienmēr savācam un izceļam krastā — ja tā paliek ūdenī, tā turpina barot aizaugšanu. Lielākiem ezeriem un upēm tīrīšana ieteicama reizi 2–3 gados, mazākiem dīķiem ar lēnu ūdens apmaiņu — katru sezonu. Noturīgākam rezultātam pļaušanu sezonas laikā atkārto 2–3 reizes: pavasarī, vasarā un rudenī.
Uzturiet tīras ūdens ietekas un iztekas — grāvjus, avotus un kanālus: laba ūdens apmaiņa ir galvenais aizaugšanas bremzētājs. Krastos var stādīt arī koku un krūmu joslas (kārklus, alkšņus, ievas) — to ēna ierobežo ūdenszāļu augšanu, bet saknes nostiprina krastus. Aptuveni 20–30 % krasta līnijas ieteicams atstāt neapstādītu.
Ilgtermiņā līdzsvaru palīdz uzturēt arī zālēdājas zivis — baltais amūrs vai platpieris. Tās neattīrīs jau aizaugušu ūdenstilpi, bet pēc mehāniskās tīrīšanas palēnina atkārtotu aizaugšanu. Piemērotāko risinājumu tieši jūsu objektam ieteiksim apskates laikā.